KOŠI ZIEDOŠA PĻAVU AUGU JOSLA DĀRZĀ
Jau dažus gadus man bija doma radīt dobi no Latvijas savvaļas augiem. Tikai vieta neatradās. Tad pagājušaja gadā notika tā, ka nokalta priežu dzīvžogs, un vietā radās paliela brīva josla. Pavasarī tur tika sastādīti jaunie kociņi, taču josla līdz to izaugšanai bija brīva un ne visai skaista. Bet būtu žēl tādā bērt melnzemi un mauriņsēklas, un jēga tādā stādīt kādas smalkas puķes, kas pēc tam ieaugs dzīvžogā, arī nekādas. Tātad laba vieta eksperimentam, kuram varētu piedot varbūtēju neizdošanos.
Taisni uz to laiku sagadījās tā, ka varēju savākt pļavu audziņus no atmatas, kur jau sāka stumdīties buldozers, jaunu karjeru veidodams. Tādas granšainas vietas reizēm ir augiem bagātas, lai gan aizsargājams biotops tur nav, tātad saglabāt tāpat šīs vietas nevar. Tā tiku pie dažiem spaiņiem gaiļbikšu, raspodiņu, pērkoņamoliņu, ilzīšu, margrietiņu, raudeņu. Šo to pārvietoju sava dārza ietvaros, piemēram, pašiesējušos deviņvīruspēkus, kas jau ilgus gadus savvaļīgi dzīvojas dārzā. Aprīlī joslu skraji apstādīju ar iegūtajiem augiem. Pa virsu sasēju pļavu sēklas (dzeltenās ilzītes, margrietiņas, savvaļas burkānus utt.). Pavasara sākums bija sauss, tāpēc šad tad aplēju, cik ūdens resursi ļāva, bet nekā smalki dārznieciski tomēr ar to neņēmos.
Tā radās mežoņdobe, kā es to vēlāk nosaucu. Jau pirmajā radīšanas gadā dažu mēnešu laikā es varēju izdzīvot ilgu un raibu ziedēšanu: papriekšu gaiļbikši un raspodiņi, tad pērkoņamoliņi, margrietiņas, ilzītes, pa kādai dzelzenei, deviņvīruspēki, krasta veronikas, pa kādai lauka magonei, tīruma zilausim un raudenei. Vizuāli prasījās pa starpu kādu zilo un violeto, arī vertikālo akcentu, bet tā kā šis bija pirmais gads, kurā necerēju vispār gandrīz ne uz ko, tomēr izskatījās itin labi. Deviņvīruspēki zied otrajā gadā – šogad uzziedējušie te nav sēti, bet uz joslu pārvietoti no citām dārza daļām, kur bija paši iesējušies. Pa kādam pelašķim un madarai tur jau auga dzīvšoga laikos, tāpēc tagad tiem atlika saņemties un pilnā spēkā izpausties nu jau labos gaismas apstākļos.
Jau kopš maija mežoņdobe koši ziedēja visu vasaru, kaut kas ziedēja vēl oktobrī. Vasarā mežoņdobe tā arī netika pļauta ne reizi, jo visu bagātīgi laiku ziedēja. Bet vairākkārt bija vajadzīga nezāļu ravēšana un lielāku zāles puduru izgriešana. Līdz ar augu stādiem bija atnestas līdzi viengadīgu nezāļu sēklas, arī tādi augi, kādu manā dārzā nekad nav bijis, piemēram, asais dadzis. Tāpēc pa laikam jāapstaigā, kaut kas jāizravē, kaut kas jānogriež. Tāpat kā jebkurā dobē – kaut kas ir jādara, lai smukums turētos, lai arī minimāli.
Ja gribat veidot ko līdzīgu, tad, manuprāt, ir iespējams uztaisīt šāda tipa Latvijas savvaļas augu dobi pāris gadu laikā ar sēšanu, bez stādīšanas, jo ne katram gadīsies tāda veiksme ar nost stumjamo puķaino vietu, kā man. Tā rakt dabiskā pļavā nevar, ja vien nav īpaši apstākļi un nenovēršama vajadzīga pļavu iznīcināt kādu sabiedrisku interešu vārdā. Bet – to pašu var ar sēklām izveidot. Tas ir arī drošāk invazīvo sugu neievazāšanas ziņā (gliemežu laikmetā būtiski).
Protams, šī drīzāk ir dobe, nevis pļava. Jāatceras, ka ne šāda mežoņdobe, ne pļava nav veidojums, kuru iesēj un aizmirst, aizejot tikai papriecāties. Ir jāpieskata, jāparavē, jānogriež liekais, reizēm jāpiesēj kaut kas tukšās vietās. Jārēķinās, ka šāda tipa sējumi un stādījumi ar gadiem mainās, tie neturas visu laiku vienādi. Kāda suga ņems virsroku vienu gadu, cita – citu gadu, un var būt, ka ar laiku ziedošo augu paliek mazāk un graudzāļu vairāk. Bet par to nav jābēdā, tā tad būs dabiska pāreja uz pļavu. Ar vienu rāvienu jau nākamajā gadā nebūs gatava, gan jau gribēsies kaut ko pamainīt, piesēt klāt vai pārvietot, bet tas jau tieši dara dzīvi un dārzu interesantu. Var sēt arī rudenī, tāpat kā pļavas – tad mazāk riska ar izkalšanu un augšana sāksies drīzāk. Var sēt arī pavasarī.
Īsi sakot, šāda tipa mežoņdobe nederēs pedantiem un tiem, kas tiecas uz konkrētu, iepriekš paredzamu mērķi, bet derēs tiem, kam patīk eksperimentēt, ļauties notikumu dabiskai plūsmai, vērot un gūt prieku un mācīties no notiekošā un rezultātiem.
Par dabiskiem un naturālistiskā stipa augu elementiem dārzā varat lasīt arī ŠEIT un ŠEIT.
Iesākums. Aprīlis, nesen nozāģēts priežu dzīvžogs, kura vietā nav veģetācijas, nav nekā. Ar grābekli nogrābju gadu gaitā sakrājušās skujas, izlīdzinu un bez nekādiem citiem augsnes ielabojumiem nolemju, ka vieta ir mežonīgajai savvaļnieku pļavai gatava. Skraji apstādu ar gaiļbiksītēm un citiem pļavu augiem, ko nejauši izdevās iegūt vietā, kurā jau stūma nost virskārtu jauna grants karjera viedošanai.
Maijs. Vairums iestādīto gaiļbiksīšu zied. Neizskatās pēc pļavas, bet esmu priecīga, jo zied!
Jūnija vidus. Nu jau zied daudz kas un koši. Pīpenes, dzeltenās ilzītes, pērkoņamoliņi, nokarenās plaukšķenes, baltās madaras u.c. Lielākoties augi ir stādīti, no iesētajiem jau pirmajā gadā zied ilzītes.
Jūnija beigas, pirmais gads. Lielā ziedēšana.
Jūlija pirmā puse. Ziedēšana turpinās, kaut kas pamazām nozied, kaut kas sāk ziedēt.
Augusts. Koši zied joprojām, tikai nu jau uzziedējuši vēl citi augi. Pērkoņamoliņi noziedējuši, toties tagad zied savvaļas burkāni, baltās spulgotnes, deviņvīruspēki, turpina dzeltenās ilzītes un margrietiņas.
Septembris. Vairums augu noziedējuši, bet pa kādai ilzītei un magonei zied joprojām, ka arī labi izskatās arī jau noziedējušo augu stublāji. Ziedēšana šur tur puķu joslā turpinājās vēl oktobri pirmajā pusē. Visu, kas sāk izskatīties ne man pa prātam, pakāpeniski nogriezu un izvācu no mežoņdobes.