Pieredze pļavradē

Mana pieredze pļavu darināšanā aizsākās 2008. gadā, kad darbojos kā botāniķe Ķemeru Nacionālajā parkā. Toreiz mani darīja nemierīgu milzīgs zālāju masīvs – Dundurpļavas, kas padomju gados bija nomeliorēts, aparts, iekultivēts. Nu Dundurpļavas atkal bija kļuvušas par pļavām un ganībām, iztaisnotas upes plūdums bija atjaunots, taču ar zālāju botāniskā ziņā nebija labi. Tas bija degradēts un sugām nabadzīgs. Dabisko zālāju sugu un pazīmju tajā nebija – viss padomju gados iznīcināts un noplicināts. Zālāju masīvs ir liels, taču stipri izolēts no dabiskiem zālājiem, no kurienes sugas varētu ienākt pašas. Kādu laiku nemierīgi dīdījos, līdz nolēmu, ka vajag pamēģināt iesēt. Salasījusies ārzemju literatūru, savācu sēklas – jā, tā bija pirmreizēji brīnišķīga sajūta ko tādu darīt! – un ņēmu lāpstu un ķēros pie darba. Ar to arī viss sākās. Vēlākos pāris gados ierīkoju vēl papildu nelielus eksperimentālus laukumus. Protams, tās bija nelielas platības. Niecīgas pret milzīgo vienveidīgo zālāju hektāriem. Taču apsēto vietu mainība uz labo pusi deva pārliecību, ka sēšana kā metode strādā – tas ir reāls veids, kā ienest teritorijā sugas, kuras tur ir zudušas cilvēka darbības dēļ. Ainavā, kur dominē intensīva lauksaimniecība vai meži, kur pļavu sugu nav, var nākties gaidīt ļoti ilgi. Vēroju, kas notiek apsētajos laukumos. Nekas nebija gatavs uzreiz. – pļaušanas un ganīšanas ietekmē. Tā apsētajās vietās  izveidojās lieliskas, daudzveidīgas augu sabiedrības, kurās nozīmīgu lomu ieņēma dabisko zālāju indikatorsugas – sugas, kas liecina par zālāja ilglaicību. Ar gadiem iesētās sugas sāka iet plašumā – ārpus sējumiem. Līdz ar šo sugu nostabilizēšanos un iešanu plašumā varam cerēt arī uz kukaiņu pasaules daudzveidošanos.

Vēlākajos gados (2020–2023), pateicoties domubiedriem, Dabas aizsardzības pārvaldes un Ķemeru Nacionālā parka fonda atbalstam, Dundurpļavās sākām sēt dabisko zālāju augu sēklas jau daudz plašākos laukumos. Visu vasaru vācu sēklas, un rudenī tās kopīgiem spēkiem, iesaistoties arī plašākam interesentu lokam, izsējām pirms tam sastrādātas augnes laukumos. Pēc tam ik gadu sekoju, kas no iesētajiem augiem parādās. Tā Dundurpļavas kļuva par manu universitāti un laboratoriju darbā ar savvaļas augu sēklām. Paralēli sēšanai Dundurpļavas apsaimnieko vai nu ganību dzīvnieki, vai tas tiek reizi vasarā pļauts, novācot sienu. Ar šodienas aci vērtējot sēšanas rezultātus, secinu, ka iesākums ir labs. Ir izdevies teritorijā ievilināt dabiskiem zālājiem raksturīgos augus. Eksperiments ir bijis ne tikai ar eksperimenta jēgu, bet tiešām ir palīdzējis noplicinātajā ekosistēmā ienest dabiskiem zālājiem piederīgas sugas. Sētajās vietās arvien plašāk izklīst zvaguļi. Uzzied vilkmēles. un ancīši. Arvien vairāk botāniski vērtīgu zālāju indikatorsugu. Sagaidāms, ka ar laiku šie augi ies plašumā – tāpat, kā agrīnajos izmēģinājumos, īpaši tur, kur sēklu iznēsāšanā palīdz ganību dzīvnieki. Noteikti augu daudzveidības vairošanā Dundurpļavās nāk par labu arī tas, ka pēdējos gados ganību dzīvnieku piebarošanai apsaimniekotājs ziemā ieved sienu no botāniski vērtīgām pļavām – sēkliņas izkaisās ar siena smalkumiem, pielīp dzīvnieku apmatojumam, iznēsājas ar kājām. Tā lēnām soli pa solītim nāk atpakaļ sugu daudzveidība. Vajag daudz pacietības, bet darbs nes augļus.

Pamazām sāku dalīties sēklu vākumā ar citiem, kas izteica vēlmi iesēt dabisko pļavu augus pie sevis. Sākumā šī ideja, vēl kusla un Latvijā nepazīstama, likās plašākā mērogā neiespējama. Bet tagad esam uzkrājuši jau samērā plašu pieredzi un zināšanas. Nu jau pļavas šur tur sēj arī pļavu saimnieki savos īpašumos, pļavas sēj pilsētās un pļavas sēj dārzkopji savos dārzos. Tāpēc strādāju, lai būtu pieejamas Latvijā ievāktas un Latvijai piemērotas dabisko pļavu augu sēklas – jo citādi tas nevarētu notikt. Protams, sēklas var savākt arī katrs pats – tas ir labākais veids, kā saprast pļavu un augus. Jo tikai tad nāk atjausma, cik tas viss patiesībā ir sarežģīti.

Vēlāk eksperimentēju ar pļavu sugām, veidojot pļavu saliņas dārzā un pēdējā laikā arī šur tur citur plašākā mērogā – izdodas. Turpinu darīt, ik gadu sējot, kā arī audzējot pļavu augus kontrolētos apstākļos un pēc tam tos izstādot pļavā. Tāpēc, balstoties praksē un pašas darītajā, ne tik daudz literatūrā un runāšanā, man ir skaidrs, ka sēšanas metode strādā. Vēl efektīvāka ir stādu metode, lai arī tā prasa vairāk darba un resursu. Svarīgi ir sākumā kārtīgi izdomāt darāmo kontekstā ar vietu un savām iespējām, kā arī kārtīgi jāizdara un apsētā vieta turpmāk pareizi jāapsaimnieko. Kopumā savvaļas puķu skaistums prasa mazāk darba un resursu nekā puķu dobe, turklāt ir daudzfunkcionālāks un dabai vērtīgāks.

Man ir svarīgi, lai pļavu sēklu materiāls būtu ievākts ar lielu rūpību, būtu daudzveidīgs, kvalitatīvs un pielāgots sējamās vietas apstākļiem. Lai sugu sastāvs būtu zināms un Jūsu sējamai vietai piemērots. Tāpēc es piedomāju pie katras sēklu paciņas, pie katra stāsta par Jūsu pļavu vai dārzu, ko man pastāstāt, un daru, cik labi spēju un protu. Jo tās nav tikai "puķes". Šādi mēs atjaunojam zūdošas ekosistēmas, liekot pa gabaliņam kopā katrs savā vietā, savā zemē. Šī ir atbilde uz jautājumu "ko es varu darīt Latvijas dabas daudzveidības saglabāšanas labā?".

Stāsts par manu pieredzi ar pļavu sēklām un pļavradi – ŠEIT (autore: Signe Bahšteina, Delfi).

Radiostāsts par pļavu sēklām un dabu – ŠEIT (autore: Inga Ozola, LR1).

Kā izveidot pļavu dārzā? – ŠEIT (autors: Raivis Bahšteinds, Lauku māja)