KOŠI ZIEDOŠA PĻAVU AUGU JOSLA DĀRZĀ

Jau dažus gadus man bija doma radīt dobi no Latvijas savvaļas augiem. Tikai vieta neatradās. Tad pagājušaja gadā notika tā, ka nokalta priežu dzīvžogs, un vietā radās paliela brīva josla. Pavasarī tur tika sastādīti jaunie kociņi, taču josla līdz to izaugšanai bija brīva un ne visai skaista. Bet būtu žēl tādā bērt melnzemi un mauriņsēklas, un jēga tādā stādīt kādas smalkas puķes, kas pēc tam ieaugs dzīvžogā, arī nekādas. Tātad laba vieta eksperimentam, kuram varētu piedot varbūtēju neizdošanos.

Taisni uz to laiku sagadījās tā, ka varēju savākt pļavu audziņus no atmatas, kur jau sāka stumdīties buldozers, jaunu karjeru veidodams. Tādas granšainas vietas reizēm ir augiem bagātas, lai gan aizsargājams biotops tur nav, tātad saglabāt tāpat šīs vietas nevar. Tā tiku pie dažiem spaiņiem gaiļbikšu, raspodiņu, pērkoņamoliņu, ilzīšu, margrietiņu, raudeņu. Šo to pārvietoju sava dārza ietvaros, piemēram, pašiesējušos deviņvīruspēkus, kas jau ilgus gadus savvaļīgi dzīvojas dārzā. Aprīlī joslu skraji apstādīju ar iegūtajiem augiem. Pa virsu sasēju pļavu sēklas (dzeltenās ilzītes, margrietiņas, savvaļas burkānus utt.). Pavasara sākums bija sauss, tāpēc šad tad aplēju, cik ūdens resursi ļāva, bet nekā smalki dārznieciski tomēr ar to neņēmos.

Tā radās mežoņdobe, kā es to vēlāk nosaucu. Jau pirmajā radīšanas gadā dažu mēnešu laikā es varēju izdzīvot ilgu un raibu ziedēšanu: papriekšu gaiļbikši un raspodiņi, tad pērkoņamoliņi, margrietiņas, ilzītes, pa kādai dzelzenei, deviņvīruspēki, krasta veronikas, pa kādai lauka magonei, tīruma zilausim un raudenei. Vizuāli prasījās pa starpu kādu zilo un violeto, arī vertikālo akcentu, bet tā kā šis bija pirmais gads, kurā necerēju vispār gandrīz ne uz ko, tomēr izskatījās itin labi. Deviņvīruspēki zied otrajā gadā – šogad uzziedējušie te nav sēti, bet uz joslu pārvietoti no citām dārza daļām, kur bija paši iesējušies. Pa kādam pelašķim un madarai tur jau auga dzīvšoga laikos, tāpēc tagad tiem atlika saņemties un pilnā spēkā izpausties nu jau labos gaismas apstākļos.

Jau kopš maija mežoņdobe koši ziedēja visu vasaru, kaut kas ziedēja vēl oktobrī. Vasarā mežoņdobe tā arī netika pļauta ne reizi, jo visu bagātīgi laiku ziedēja. Bet vairākkārt bija vajadzīga nezāļu ravēšana un lielāku zāles puduru izgriešana. Līdz ar augu stādiem bija atnestas līdzi viengadīgu nezāļu sēklas, arī tādi augi, kādu manā dārzā nekad nav bijis, piemēram, asais dadzis. Tāpēc pa laikam jāapstaigā, kaut kas jāizravē, kaut kas jānogriež. Tāpat kā jebkurā dobē – kaut kas ir jādara, lai smukums turētos, lai arī minimāli.

Ja gribat veidot ko līdzīgu, tad, manuprāt, ir iespējams uztaisīt šāda tipa Latvijas savvaļas augu dobi pāris gadu laikā ar sēšanu, bez stādīšanas, jo ne katram gadīsies tāda veiksme ar nost stumjamo puķaino vietu, kā man. Tā rakt dabiskā pļavā nevar, ja vien nav īpaši apstākļi un nenovēršama vajadzīga pļavu iznīcināt kādu sabiedrisku interešu vārdā. Bet – to pašu var ar sēklām izveidot. Tas ir arī drošāk invazīvo sugu neievazāšanas ziņā (gliemežu laikmetā būtiski).

Protams, šī drīzāk ir dobe, nevis pļava. Jāatceras, ka ne šāda mežoņdobe, ne pļava nav veidojums, kuru iesēj un aizmirst, aizejot tikai papriecāties. Ir jāpieskata, jāparavē, jānogriež liekais, reizēm jāpiesēj kaut kas tukšās vietās. Jārēķinās, ka šāda tipa sējumi un stādījumi ar gadiem mainās, tie neturas visu laiku vienādi. Kāda suga ņems virsroku vienu gadu, cita – citu gadu, un var būt, ka ar laiku ziedošo augu paliek mazāk un graudzāļu vairāk. Bet par to nav jābēdā, tā tad būs dabiska pāreja uz pļavu. Ar vienu rāvienu jau nākamajā gadā nebūs gatava, gan jau gribēsies kaut ko pamainīt, piesēt klāt vai pārvietot, bet tas jau tieši dara dzīvi un dārzu interesantu. Var sēt arī rudenī, tāpat kā pļavas – tad mazāk riska ar izkalšanu un augšana sāksies drīzāk. Var sēt arī pavasarī.

Īsi sakot, šāda tipa mežoņdobe nederēs pedantiem un tiem, kas tiecas uz konkrētu, iepriekš paredzamu mērķi, bet derēs tiem, kam patīk eksperimentēt, ļauties notikumu dabiskai plūsmai, vērot un gūt prieku un mācīties no notiekošā un rezultātiem. 

Par dabiskiem un naturālistiskā stipa augu elementiem dārzā varat lasīt arī ŠEIT un ŠEIT.

Iesākums. Aprīlis, nesen nozāģēts priežu dzīvžogs, kura vietā nav veģetācijas, nav nekā. Ar grābekli nogrābju gadu gaitā sakrājušās skujas, izlīdzinu un bez nekādiem citiem augsnes ielabojumiem nolemju, ka vieta ir mežonīgajai savvaļnieku pļavai gatava. Skraji apstādu ar gaiļbiksītēm un citiem pļavu augiem, ko nejauši izdevās iegūt vietā, kurā jau stūma nost virskārtu jauna grants karjera viedošanai.

Maijs. Vairums iestādīto gaiļbiksīšu zied. Neizskatās pēc pļavas, bet esmu priecīga, jo zied!

Jūnija vidus. Nu jau zied daudz kas un koši. Pīpenes, dzeltenās ilzītes, pērkoņamoliņi, nokarenās plaukšķenes, baltās madaras u.c. Lielākoties augi ir stādīti, no iesētajiem jau pirmajā gadā zied ilzītes.

Jūnija beigas, pirmais gads. Lielā ziedēšana.

Jūlija pirmā puse. Ziedēšana turpinās, kaut kas pamazām nozied, kaut kas sāk ziedēt. 

Augusts. Koši zied joprojām, tikai nu jau uzziedējuši vēl citi augi. Pērkoņamoliņi noziedējuši, toties tagad zied savvaļas burkāni, baltās spulgotnes, deviņvīruspēki, turpina dzeltenās ilzītes un margrietiņas.

Septembris. Vairums augu noziedējuši, bet pa kādai ilzītei un magonei zied joprojām, ka arī labi izskatās arī jau noziedējušo augu stublāji. Ziedēšana šur tur puķu joslā turpinājās vēl oktobri pirmajā pusē. Visu, kas sāk izskatīties ne man pa prātam, pakāpeniski nogriezu un izvācu no mežoņdobes.

KĀ VĒRTĒT IESĒTO?

Kad esat iesējis savu pirmo pļavu – vienalga, vai tā sēta sugu daudzveidības veicināšanai īstā lauku pļavā vai pilsētā dārza pļavā, pilnīgi iespējams, ka pirmajā gadā Jums šķitīs – PILNĪGI NEKAS nav sanācis! Tātad esmu neveiksminieks. Tās sēklas nekur neder. Bet tur pie vainas būs drīzāk nevis puķu nespēja vai negriba augt, bet tas, ka gribat ideālu rezultātu uzreiz. Dabiskas pļavas līdziniece nevar rasties uzreiz, jo dabā tās veidojušās gadu desmitiem ilgi. Labu rezultātu, tas ir – ka dabisko pļavu augi zied un sējas tālāk, var dabūt jau dažu gadu laikā. Tomēr ne uzreiz. Vajag rāmu garu un pacietību.

Tā kā man ir tā gadījies ne reizi vien, tad šo sajūtu labi pazīstu. Ar pļavu sēklu sēšanu dabas daudzveidības atjaunošanai un dārza vides eksperimentos nodarbojos jau padsmit gadus, tāpēc varu sacīt, ka tā, ka “pilnīgi nekas” nesanāk, gadās ļoti reti. Galvenie “pilnīgi nekas” iemesli varētu būt sēšanas iepriekš nesagatavotā vietā, neuzecējot augsnes virskārtu, vai sēšana pļavu augiem pilnīgi nepiemērotā vietā. Tāpat sagatavošanās sēšanai un gudrs apdoms veido lielu daļu no panākumiem. Var neizdoties, piemēram, vietā, kur ir ļoti bagāta augsne (iepriekš intensīvi mēslota augsnes vai nosusināta kūdras augsne) vai vietā, kas ir aizaugusi ar invazīviem vai ekspansīviem augiem un pie tiek pēdējos gados nav “piestrādāts” ar biežu pļaušanu. Tad vispirms vieta ir vairāku gadu laikā jāiekopj – jātiek galā ar invazīvajiem vai vietējiem augiem, kas izteikti dominē, jānovāc kūla, sūnu slānis, un tad var domāt par sēšanu. Tāpēc, ja Jūs man stāstāt, ka gribat sēt pļavā, ko nupat esat iegādājies un ka tur ilgus gadu nekas nav darīts, reizēm mēģinu Jūs atturēt. Jo papriekšu jāmēģina pļava iekopt un jāpaskatās, kas tur jau ir, varbūt aprakts ilggadīgā kūlas slānī un noēnots krūmos. 

Bet pārējos gadījumos, ja izvēlas apstākļiem piemērotu sugu sēklas, dabisko pļavu augiem vajadzētu iedzīvoties. Jā, sekmes un augu blīvums var būt dažāds, un tas pa gadiem mainīsies. Tie augi, kas vietai būs piemērotākie, ar lielu varbūtību izaugs, ziedēs un ies plašumā. Pēc maniem novērojumiem, tā "staigāšana" ārpus sētajām vietām sākas apmēram 5–7 gadu laikā, lai gan tas notiek pamazām. Tāpēc sējiet vairākās vietās, lai "staigāšana" notiktu dažādās pļavas daļās. Tie augi, kas apstākļiem nebūs piemēroti (piemēram, sausu vietu augi mitros apstākļos, un otrādi) neizaugs vai drīz ies bojā un augu sabiedrībā nesaglabāsies.

Ja dabisko pļavu augus esat iesējis rudenī, pirmos rezultātus var gaidīt nākamajā vasarā. Ja esat iesējis pavasarī, tad atkarībā no sugas varat sākt meklēt izdīgušos augus vasaras beigās un rudens sākumā. Protams, var lūkoties visu vasaru, taču jārēķinās, ka ļoti mazi audziņi ne vienmēr ir droši atpazīstami. Ja iesēts uzecētā zālājā, ar lielu varbūtību tajā dominējošo lomu ieņems augi, kas tur bija iepriekš (atauguši pēc ecēšanas). Iesētie izdīgušie audziņi ir maziņi, tie jāmeklē, rūpīgi izšķirstot zāli. Vienkārši ejot pa pļavu, no cilvēka acu augstumiem tos var nepamanīt vai neatpazīt pat pieredzējuša botāniķa acs. Zālē, ja tā pēc sēklu iesēšanas ap vasaras vidu būs nopļauta, ataugot atālam, pie gaismas tiks arī pavisam mazie mazuļi – tie līdz rudenim var saņemties un iegūt atpazīstamu veidolu. Bet var arī gadīties, ka izdīgušie pļavu audziņi vēl ir tik mazi un grūti atpazīstami, ka pirmajā gadā tos tā arī neatradīsiet vai nesapratīsiet, kas tie ir. Tie ir pārāk mazi, lai ziedētu. Tiem vēl jākrāj spēks. Daļa sēklu var nogulēt augsnē pat vairākus gadus un tikai tad sadomāt augt, kas jau esat šos augus paspējis aizmirst vai "norakstīt" pie neveiksmēm. Protams, gadās arī, ka kaut kas uzzied pirmajā gadā. Būtu jāuzzied viengadīgajiem zvaguļiem (jāļauj tiem noziedēt un izsēt sēklas). Var uzziedēt dzeltenās ilzītes, gadās arī, ka uzzied margrietiņas un reizēm vēl kas cits. Tomēr tie ir drīzāk izņēmumi. Pirmajā gadā negaidiet ziediem pārpilnu pļavu, kurā pāris mēnešus pēc iesēšanas bagātīgi plūkt puķes Jāņu vainagam. Tā nebūs. Jo arī dabā tā nenotiek. Pļavas veidošanās ir lēna, un tā notiek gadu desmitu laikā. Taču, ja Jūs nebūsiet iniciators tagad, Jūs pļavas daiļas uzziedēšanas brīdi varat aizvirzīt uz vēl tālāku nākotni vai tā arī nekad nesagaidīt. Atliekot darīšanu, pļavas atjaunošanās vai izveidošanās iespējas drīzāk sarūk, nekā pieaug. Ja vien blakus neatrodas lieliska sena dabiska pļava, un Jūs savu pļavu jau šobrīd lieliski neapsaimniekojat – tad pietiek ar saimniekošanu un rāmu garu, gaidot, kad pareizie augi pareizajā laikā atnāks paši. 

Kā izskatās rezultāti tuvplānā pirmajā un otrajā gadā? Mēģināšu to parādīt bildēs.

Ja iesēsiet pļavu sēklas vietā, kur pirms sēšanas būs krietni uzecēta augsnes virskārta, kārtīgi nogrābjot kūlu, saknes un visu citu, tad vasaras sākumā apsētā vieta var izskatīties apmēram šādi. Te braši sadīgušas dzeltenās ilzītes Anthemis tinctoria.

Mitrās ganībās iesēts mitru pļavu augu sēklu maisījums. Nākamajā vasarā pēc rudens sēšanas atpazīstamā izskatās izaugusi pļavas vilkmēle Succisa pratensis un ārstniecības ancītis Agrimonia eupatoria.

Tajās pašās mitrajās ganībās pēc rudens sēšanas vasarā var atpazīt jau paaugušos lielo zvaguli Rhinanthus serotina, pļavas vilkmēli Succisa pratensis, ķimeņlapu selīni Selinum carvifolia un ārstniecības ancīti Agrimonia eupatoria.

Te pēc ilgstoša apsaimniekošanas trūkuma atkoptā pļaviņā, iepriekš augsnes virskārtu sakasot ar grābekli, iesētas dažādi parasti pļavu augi, jo pļaviņā sugu bija maz. Apmēram gadu pēc iesēšanas te var atpazīt jau paaugušos raudeni Origanum vulgare, asinszāli Hypericum spp., ārsniecības ancīti Agrimonia eupatoria, kā arī aiz kadra palikusi ziemeļu madara Galium boreale, rasaskrēsliņi Alchemilla spp., gaiļbiksīte Primula veris un vēl daži citi mēreni mitru dabisko pļavu augi.

Tajā pašā ilgstoši neapsaimniekotajā, nesen atkoptajā pļaviņā graudzāļu nomākšanai jau vasarā drīz pēc sēklu nogatavošanās pēc siena nogrābšanas uz kārtīgi nokasītas augsnes virsmas tika iesēti zvaguļi Rhinanthus spp., kas parazitē uz graudzālēm, mazinot to dominanci. Te tie ir – nākamā gada maija sākumā jau vietām bagātīgi saauguši. Tie ir viengadīgi un uzzied jau tajā pašā gadā.

Šeit rudenī uzecētā ilggadīgā zālājā tika iesēti dažādi mēreni mitru un mitru zālāju augi. Pirmajā vasarā gandrīz neko no iesētā nevarēja atrast, dominē tā "zāle", kas pļavā bija pirms tam. Toties aiznākamajā gadā jau samērā bagātīgi bija saauguši ārstniecības ancīši Agrimonia eupatoria, pļavas dzelzenes Centaurea jacea, pļavas vilkmēles Succisa pratensis un vēl citi.

Šajā vietā augsne tika rūpīgi sagatavota – pavasarī noklāta ar plēvi, kas tika turēta līdz rudenim, tad novākta un augsnes virskārta uzecēta, pēc tam apsējot ar dabisko pļavu augiem. Nākamajā vasarā bagātīgi saauga graudzāles, bet citu augu, šķita, ir ļoti maz un iesētos pavisam nevarēja manīt. Tomēr, rūpīgi izšķirstot zāli līdz pat zemei, izrādās apakšā ir mazulīši – šajā attēlā ļoti daudz sadīgušu gaiļbiksīšu Primula veris.