Kas nav dabisks zālājs?
Ne viss, kas ir apaudzis ar zāli un krāšņi ziedošiem savvaļas augiem, ir dabisks zālājs. Dabiski zālāji veido mazu daļu no kopējās zālāju platības Latvijā (apmēram 3,2% no kopējās zālāju platības valstī). Dažos apvidos tie ir biežāk sastopami, pareizāk sakot, labāk saglabāti (piemēram, upju ielejās, augstienēs – tur, kur dabas apstākļi ir nepiemēroti aramzemēm), bet citos apvidos (piemēram, auglīgajos līdzenumos) to palicis pavisam maz. Kā atšķirt? Dabisku zālāju raksturo pazīmju kopums: augu sugu sastāvs, zālāja struktūra un funkciju dabiskuma pakāpe, un to visā Latvijā nosaka pēc vienotas metodikas – lasīt šeit.
Tas nenozīmē, ka tas viss, kas nav dabisks zālājs, bet dabā pastāv, ir kādā ziņā "nepareizs" vai "slikts". Arī īslaicīgām ziedošu augu audzēm, nezālienēm, atmatām ir sava loma dabā. Taču, ja vēlamies atjaunot īstam, senam zālājam līdzīgu pļavu vai ieviest šādas pļavas sugas piemājas zālienā, mums ir jāzina, uz ko tiekties un kā jāizskatās tam, uz ko mērķējam.
KAS NAV DABISKS ZĀLĀJS?
Papuves un atmatas – neapsēta aramzemes platība, kuru visu veģetācijas periodu vai daļu no tā kopj, lai iznīcinātu nezāles, uzkrātu barības vielas un mitrumu sausos gados Vienkāršāk sakot, mierā atstāts lauks. Tajā īslaicīgi no sēklu bankas var izaugt un uzziedēt krāšņi viengadīgi vai daudzgadīgi augi, tādi kā magones, ilzītes, pīpenes, tīruma zilauši, savvaļas burkāni, suņkumelītes, zvērenes u.c. Tas var izskatīties ļoti koši un iespaidīgi. Tomēr tā nav pļava. Tajā nav velēnas un blīva sakņu pinuma, nav vai ir maz ilggadīgu augu, ir maz vai nemaz graudzāļu – to pazīmju, kas raksturo ilggadīgu zālāju. Īstā pļavā nekad nav tik "blīvs" ziedošu augu kopums. Šāds ziedēšanas krāšņums nepastāv ilgi – parasti vienu, divus gadus, ja aramzemi nesāk atkal apstrādāt. Vēlākos gados šie augi konkurences cīņā zaudē daudzgadīgajiem zālāju augiem. Ilgākā laikā atmatās veidojas zālāji, kas gadiem augu daudzveidības ziņā kļūst arvien daudzveidīgāki un dabai vērtīgāki. Tomēr šī pārvērtība no aramzemes uz īstu zālāji notiek ilgā laikā, kas mērāms vismaz trīs gadu desmitos, bet parasti ilgāk.
Lopbarības ieguvei sēti zālāji un tauriņziežu kultūras (graudzāles – kamolzāle, timotiņš, lapsaste, skarenes, auzenes vai dažādu graudzāļu maisījumi, āboliņi, lucernas, vīķi, esparsetes, galegas, lupīnas u.c.). Šādus sējumus veido, lai iegūtu augstas ražības biomasu lopbarībai. Graudāļu sējumi atpazīstami pēc izteiktas graudzāļu dominances, tajos gandrīz nav citu sugu, kas pamazām ieviešas tikai ar gadiem. Koši ziedošo tauriņziežu lauki pilsētnieka acij var izskatīties pēc pļavas, tomēr tie ir viensugas vai dažu speciāli atlasītu sugu un šķirņu sējumi, ko audzē augstražīgas lopbarības ieguvei, arī augsekai.
Nezālienes – reizēm vietās, kur nostumta vai citādi "satraucēta" augsne, nesen izveidotās ceļmalās, dzelzceļu malās u.c. izveidojas krāšņi ziedošs augstzāļu augājs. Tas vizuāli izskatās lieliski, un tam ir arī ekoloģiska nozīmes (nektāraugi, sēklas putniem utt.), tomēr tā nav pļava. Šāds augājs ir ar īslaicīgu raksturu – košā ziedēšana ilgst dažus gadus, un pēc tam ienāk daudzgadīgas augu sugas, arī graudzāles, pakāpeniski veidojas zālāja līdzīga veģetācija.
Ceļmalās un dzelzceļu malās reizēm ir arī ilggadīga un pat visai sena zālāju veģetācija, jo šīs malas gadu gadiem pļauj, un tajās var būt liela dabisko pļavu augu daudzveidība. Šāda veida veģetāciju pēc ekoloģiskās nozīmes var pielīdzināt dabiskiem zālājiem, tikai parasti šādas malas aizņem nelielas platības vai ir vien šauras joslas gar lineāriem objektiem. Lineārās, ar sugām bagātās joslas ir svarīgas sugu ceļošanā – pa ceļiem, dzelzceļiem, aiznestas ar vēju un citādi sēklas nonāk jaunās vietās.
Invazīvu sugu audzes – tās ziedēšanas laikā var būt ļoti krāšņas, tāpēc reizēm maldīgi tiek uzskatītas par pļavām. Tādas koši ziedošas audzes, neapsaimniekotās vietās reizēm ļoti plašas un ar izteiktu vienas sugas dominancei, veido, piemēram, Kanādas zeltgalvīte, daudzlapu lupīna, puķu sprigane. Nevar noliegt šo augu skaistumu, tomēr tās ir nav pļavas vai tās ir bijušas pļavas, kas tas tagad ir būtiski ietekmētas, jo invazīvie svešzemnieki ir ņēmuši virsroku, izspiežot vietējās, tai skaitā reizēm arī retas, apdraudētas, sugas.
