Kas ir dabisks zālājs?

Dabiskos zālājos augu sugu sastāvs ir veidojies dabas procesu un cilvēka mērenas līdzdarbošanās mijiedarbībā. Īstu dabisku zālāju – tādu, kas spēj pastāvēt bez cilvēka, – Latvijā nav vai tikpat kā nav. Tādi ir stepēs, prērijās, savannās. Latvijas apstākļos zālāji veidojušies, cilvēkam atkarojot zemes no meža. Visticamāk, senos laikos dabiskie zālāji Latvijas teritorijā pastāvēja mozaīkā ar mežiem – kā lauces vai parkveidīga mežainas ganības – toreiz, kad Latvijas mežos vēl dzīvoja lieli savvaļas zālēdāji – sumbri, tauri un zirgi. Dabiski zālāju fragmentāri veidojas un pastāv palienēs šaurās joslās gar upēm, kur pali un ledus neļauj ieaugties kokiem. Tās gan drīzāk ir augstas lakstaugu audzes, nevis zālāji pierastā izpratnē.

Tie Latvijas zālāji, ko pēdējos gadu desmitos sauc par dabiskiem zālājiem, nav pilnīgi dabiski tādā ziņā, ka tie spētu pastāvēt paši par sevi. Tiem ir vajadzīga regulāra apsaimniekošana – pļaušana, ganīšana vai abu šo apsaimniekošanas veidu kombinēšana, piemēram, ganīšana atālā. Tomēr sugu sastāvs šajos zālājos ir veidojies pats, spontāni. Augu sugas, kas veido šos zālājus, evolūcijas gaitā ir pielāgojušās traucējumiem – ka kāds tās ik pa laikam apēd, nopļauj, nobradā. Tādējādi šie augi gūst labumu, jo tādās vietās nevar ieviesties mežs, kas radītu šīm sugām nepiemērotus apstākļus. 

Dabiskie zālāji nav sēti un ielaboti, kā kultivētie, sētie zālāji. Bet cilvēks un mājlopi šo dabiski izveidojušos augāju uztur klaju. Regulārs traucējums (nopļaušana, apēšana) ir galvenais priekšnosacījums, lai pastāvētu zālāju sugu daudzveidība. Zālāju augu izplatīšanās un izdzīvošana ir atkarīga noregulāra traucējuma. Tāpēc, ja taupīsim un nepļausim pļavu, it kā lai neiznīcinātu pļavas skaistumu un dabiskumu, patiesībā mēs to vedīsim bojāejas virzienā. Tukšums tur nepaliks – atnāks krūmājs un pēcāk mežs. Bet pļavas un pļavu sugu tur vairs nebūs. Pļavai vajag mērenu traucējumu. Pļavu un ganību sugu daudzveidību var samazināt arī pārāk intensīva apsaimniekošana – gan bieža pļaušana, gan regulāra pārganīšana, ilgstoši neļaujot augiem nekad uzziedēt un vairoties.

Tomēr taisnība, ka šos zālājus pareizāk būtu saukt par daļēji dabiskiem vai par neielabotiem zālājiem. Taču latviešu valodā, arī zinātniskajā valodā, jau ir nostabilizējies jēdziens "dabiskie zālāji" un tam ir piešķirta definīcija tā, lai visi saprastu, kas ar to domāts. Arī šeit pie tā pieturēšos. Paturot prātā, ka patiesībā tie ir daļēji dabiski. Atkarīgi no mūsu darbības un bezdarbības. Mūsdienās tie var turpināties mērenas intensitātes lauksaimniecībā, turklāt ļoti svarīgi un patiesībā izšķiroši, lai Latvijas laukos būtu lopi, kas apēd zāli. Tomēr ar to var nepietikt, jo ir mainījies cilvēku dzīvesveids, nodarbes, apdzīvojuma struktūra. Tāpēc mūsdienās ir jāmeklē jaunas formas, kā saglabāt dabiskos zālājos un tajos mītošās sugas, īpaši tādas, kam zālāji ir vienīgā dzīvotne. Tajā arvien lielāka loma ir pilsētām, piemājas dārziem. ceļmalām, rekreācijas teritorijām. Cilvēkiem arvien biežāk nāksies iepazīties ar dabiskajiem zālājiem no jauna, jo ir pārtrūkusi agrāk pašsaprotamā mantotā izpratne par to pastāvēšanas būtību un apsaimniekošanu. Nevaram atdzīvināt zudušo un nevaram atgriezties pie pastalām un spriguļiem, taču varam atrast jaunas formas, kā saglabāt dabas un kultūras mantojumu, turklāt gūstot no tā labumu, prieku un gandarījumu.

Īsti, seni dabiskie zālāji, kas nekad nav aparti un iekultivēti, ir daļa no Latvijas dabas un kultūras mantojuma, ir no senčiem mantota bagātība. Tādās pļavās mīt milzum daudz augu un dzīvnieku sugu. Ar tām saistās daudz nemateriālā kultūras mantojuma – sākot ar Jāņu tradīcijām un beidzot ar ganos iešanu, siena vākšanas un zārdu kraušanas prasmēm, zināšanām par ārstniecības un krāsu augiem, vainagu pīšanu u.t.t.  Mainoties zemes izmantošanai un cilvēku dzīvesveidam, šis mantojums diemžēl strauji iet zudumā. Senās, nekultivētās pļavas aizaug, tiek apartas, apmežotas. Zāles Latvijā netrūkst – ir daudz sētu un aramzemēs veidojušos zālāju, bet tie sugu daudzveidības ziņā ir nesalīdzinām nabagāki nekā no sendienām mantotie zālāji.  Dabiskie zālāji Latvijā aizņem aptuveni 63 tūkstošus hektāru jeb 0,9% no valsts teritorijas (pēc Dabas aizsardzības pārvaldes 2024. gada sākuma datiem). Tas nav daudz. Tikai 3,2% no kopējās zālāju platības Latvijā aizņem dabiskie zālāji, pārējie ir kultivēti, sēti vai veidojušies aramzemju vietā, bet ir pārāk jauni, lai tajos būtu dabisko zālāju pazīmes.

Šeit ir vietā jautājums – bet kā tad tā? Ja šie sugām bagātie un kultūrvēsturisko tradīciju apvītie zālāji ir dabiski, t.i., veidojušies paši, tad kāpēc lai mēs to tagad sētu? Tas taču nebūs dabiski! Patiešām – mums nevajadzētu sēt, ja šis dabas un kultūras mantojums nebūtu nonācis tuvu izzušanas robežai. Vajadzētu tikai turpināt apsaimniekot, un tie saglabātos un turpinātos. Botāniski vērtīgo zālāju sēklu sēšana savā ziņā ir tāda kā parāda atdošana dabai tur, kur cilvēks dabas daudzveidību ir samazinājis un tur, kur ir laba, brīva niša, lai izveidotu ko jaunu citur zaudētā vietā. Mēs varam ienest vidē to augu sēklas, kuri tur būtu, ja nebūtu aparšanas, meliorācijas un citu zemes pārveidojumu. Tālāk dabas procesi ritēs savu gaitu, un dzīvos tas, kas nonācis īstajā vietā.

Kā nosaka, vai zālājs ir dabisks (bioloģiski vērtīgs)?

Atbilstību dabiskam zālājam un kādam no to veidiem nosaka pēc vienotas metodikas: ŠEIT, ŠEIT un ŠEIT. 

Bioloģiski (botāniski) vērtīgus zālājus dabā nosaka sertificēti biotopu un sugu aizsardzības jomas eksperti, aizpildot standartizētas lauku datu formas un identificējot platības un to robežas kartē. Tālāk dati tiek nodoti atbildīgajai valsts institūcijai Dabas aizsardzības pārvaldei, kas, savukārt, ik gadu aktuālos datus nodot Lauku atbalsta dienestam, un tādējādi šīs platības var kļūt atbalsttiesīgas. Tas ir oficiālais ceļš, kā tikt pie bioloģiski vērtīga zālāja (BVZ) statusa. Bioloģiski vērtīgie zālāji ir gan botāniski vērtīgie zālāji, gan putniem nozīmīgi zālāji (putnu zālāji vienlaikus var būt arī botāniski vērtīgi).

Tomēr zālāju atbilstību bioloģiski (botāniski) vērtīgam var mēģināt noteikt katrs pats. Tas ir lielisks veids, kā soli pa solim iepazīt zālāju. Jā, tas prasa pamatīgu iedziļināšanos un sugu pazīšanu, tomēr tas ir aizraujoši un ļauj uzzināt daudz ko jaunu.

Dabiski zālāju veidi

Lasiet ŠEIT.

Dabiski zālāju augi

Diezgan plaši izplatīts uzskats, ka zālājs ir bioloģiski vērtīgs tikai tad, ja tajā ir orhidejas (naktsvijoles, dzegužpirkstītes u.c.) vai citi aizsargājami augi. Vai – ka tas nav vērtīgs tad, ja tajā nav orhideju vai citu aizsargājamu augu. Esmu sastapusi cilvēkus, kas ir gatavi ņemt lāpstu un meklēt naktsvijoles, lai aiznestu uz savu pļavu, tā padarot to bioloģiski vērtīgu. Nenoliedzami – orhidejas ir skaistas un dažādās izpratnēs vērtīgas. Taču daudz vērtīgāks zālājs ir kā funkcionējoša ekosistēma, kurā viss sugu un apstākļu kopums liecina par augstu dabiskuma pakāpi, nevis vienas sugas klātbūtne. Uz pilnīgo kopumu ir vērts tiekties, nevis postīt un izrakņāt aizsargājamu augu atradnes, lai tikai pārnestu tās pie sevis, turklāt nebūt ar garantiju, ka tās, izvēlīgas būdamas, tur iedzīvosies. Pavisam noteikti būs daudz vērtīgāk, ja ar krietnu saimniekošanu, varbūt arī ar dabisko pļavu augu sēklu ienesi, savā pļavā iemānīsiet apaļlapu pulkstenīti, zvaguli, īsto madaru, klinšu noragu vai citu dabisko zālāju augu kompāniju nekā vienu vai dažas orhidejas, kuras turklāt likums liedz jebkādā veidā iegūt un pārvietot. Iemācoties dabiska zālāja būtību, tas kļūst pavisam skaidrs – ka svarīgāks par vienu ir kopums, kā arī apbrīnojamā šīs sarežģītās, daudzfunkcionālās sistēmas dzīvo būtņu sadzīvotpēja.

Dabiskos zālājus un to veidus raksturo raksturojošās sugas un bioloģiski (botāniski) vērtīgu zālāju indikatorsugas. Tās izmanto arī bioloģiski vērtīgo zālāju noteikšanā un klasifikācijā. Dažas no tām ir īpaši aizsargājamas – tāpēc, ka ir retas un tām ir apdraudējums, tai skaitā racēja lāpsta. Bet šīs aizsargājamās indikatorsugas pašas par sevi dabiskā zālājā nav sevišķākas vai augstāk vērtējamas par pārējām – konkrētajiem apstākļiem raksturīgajām sugām. Indikatorsugu klātbūtne liecina par zālāja ilgu pastāvēšanu. Dažas no indikatorsugām ir "vienaldzīgākas", t.i., mazāk jutīgas, un parasti atgriežas pirmās, kad pļava no aramzemes atkal pārtop ilgstošā zālājā (piemēram, gaiļbiksītes, matainās vēlpienes). Turpretī citas indikatorsugas nenāk atpakaļ ilgi, un tā ir zīme, ka tās pieder senajiem zālājiem, ir jutīgas un "apvainojas" uz ilgu laiku, varbūt pat neatgriezeniski (piemēram, zilganā seslērija, Eiropas saulpurene, ārstniecības pātaine). Tāpēc, ja Jūs ar zālāja apsaimniekošanu spējat atgūt šīs sugas, tad esat pļavu atjaunošanā pārlēcis augstāko latiņu.

Iepazīstiet dabisko zālāju augu attēlos ŠEIT.