KĀPĒC SĒT DABISKO ZĀLĀJU AUGUS?
Dabiskie zālāji ir ļoti nozīmīga Latvijas dabas daļa. Tajās mīt vismaz trešdaļa Latvijas savvaļas augu sugu, milzum daudz kukaiņu, putnu un sīku zīdītāju, barojas lielāki dzīvnieki. Tas viss kopā veido dzīvības ķēdi, kurā esam arī mēs, cilvēki. Dabiskie zālāji ir ļoti nozīmīgi augsnes noturības veidošanā, tie ir nozīmīgi oglekļa uzkrājēji, caur augiem piesaistot un noturot oglekli, tātad tie piedalās arī klimata regulēšanā. Dabiskajos zālājos ir daudz savvaļas ārstniecības augu, no kuriem daudzi citās dzīvotnēs nav atrodami. Ar dabiskajiem zālājiem saistītas daudzas Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma bagātības – siena pļaušana, ganīšana, pieguļa, jāņuzāles, dziedniecībā izmantotie augi, dziesmas un dažās tradīcijas un prasmes, kuras zaudējot, kļūsim nabagāki, bet dabiskās pļavas, pazaudēs "enkuru" un kļūs cilvēkam arvien mazāk saprotamas. Tas ir mūsu rokās – saglabāt vai pazaudēt.
Dabiskie zālāji vēsturiski nav radušies, kādam tos iesējot. Tie ir radušies paši no sevis, augājam veidojoties spontāni ilgstošā dabas proces un cilvēku sadarbībā. Tāpēc tos nevar uzreiz radīt iesējot, un kopumā tas nav dabisks ceļš. Tas drīzāk ir ceļš, kur iet tad, ja dabisko zālāju sugām pašām par sevi vairs nav no kurienes atnākt, jo attālumi kļuvuši par lielu un dabiskie savienojumi un sēklu pārnēsātāji ir izzuduši vai to ir par maz. Dabisko pļavu sēšana mūsdienās ir veids, kā palīdzēt sugām atgriezties, bet ne gluži iesēt pļavu tā, lai tā rīt vai parīt būtu gatava.
Tolaik, kad pēc mežu nolīšanas veidojās mūsdienās atlikušie senie zālāji, ainava noteikti bija ar zālāju sugām daudz bagātāka nekā mūsdienās, jo nebija ne intensīvas zemes izmantošanas, ne lielmēroga meliorācijas, ne milzīgu monokultūru platību. Tāpēc bija daudz nišu, liela dažādu apstākļu dažādība, kas deva patvērumu dažādām, tai skaitā visau šauras specializācijas sugām. Te žogmale, te ganu ceļš, te laidars, te maz braukts meža ceļš, te siena pļava, te lopu izmīdīts pagalms... To varam redzēt 19. gs. gleznās, kas attēlo ainavas, un lasīt latviešu klasiķu rakstnieku darbos. Lopus pārdzina no vienām ganībām uz citām, no vienas sētas uz citu, pa ceļiem veda sienu, pa ceļam izbira smalkumi... Visur cilvēks un lopi netīši pārvietoja augu sēklas, kas ļāva tām "staigāt" un, pa ceļam izbirstot, tās iedzīvojās dažādās malās, veidojot dabiskus "savienojumus" starp pļavām un ganībām.
Šodien mūsu motivācija veidot un sēt šādas pļavas var būt dažāda. Kādam mērķis ir savvaļas augu skaistums un savvaļības pieskaņa, kādam citam – vietējais un Latvijai raksturīgais, vēl citam – ārstniecības augi, apputeksnētāji vai bioloģiskā daudzveidība kopumā. Lai vai kā, bet, manuprāt, pēc padsmit gadu darbošanās šajā tēmā, esmu sapratusi, ka man tas viss ir svarīgi, turklāt nemitīgi interesanti, pārsteidzoši un radoši. Ja Jums ir pļava, Jūs gribot negribot tai dzīvojat līdzi un līdzidzīvodams ļoti daudz ko iemācāties.
Ziediem bagātu pļavu nevar saglabāt un arī nevar izveidot, neko nedarot. Tā nav dabas bagātība, kas iet vairumā no taupīšanas. Tā iet vairumā no darīšanas. Senos, sugām bagātos zālājus un tajos mītošās sugas vispareizāk būtu saglabāt, turpinot ik gadu pļaut, vākt sienu un ganīt lopus. Tad arī sugu bagātība turpināsies. Taču vietās, kur senās pļavas iznīcinātas, ierīkojot aramzemes vai citādi pārveidojot, zālāju sugu daudzveidību var pamazām atjaunot. Var pļaut vai ganīt – kaut kad īsto pļavu sugas ieradīsies. Tas var ilgt gadu desmitiem, tomēr notiks. Pēc Latvijas dabā novērotā, manāma dabiskošanās notiek ne ātrāk par 30–50 gadiem, bet arī tas var būt tikai aizsākums. Diemžēl mūsdienu ainava ir ļoti fragmentēta. Dabiskās un daļēji dabiskās ekosistēmas ir arvien vairāk izolētas un attālākas cita no citas, arvien vairāk sarūk raksturīgo sugu pārceļošanas un satikšanās iespējas. Tas skar arī zālājus. Ja, piemēram, upju ielejās zālāji parasti vēl aizvien ir puslīdz savstarpēji savienoti, tad no aparšanas paglābušās pļaviņas intensīvas lauksaimniecības aramzemju masīvos ir kļuvušas par vientuļniecēm. Tajos mītošās sugas nekur nevar aiziet, un citas sugas uz turieni lielā attāluma dēļ nevar atnākt. Tā ar laiku sugu populācijas var izzust, jo ir pārāk mazas un tādēļ ilgtermiņā dzīvotnespējīgas. Šāda riska ēnā arvien svarīgāk kļūst veidot jaunus "pakāpienus" ainavā, atjaunot pārtrūkušās saites dabā, kādas ir pastāvējušas pirms būtiskas ainavas pārveidošanas. Dabisko zālāju augu sugu atgriešanos var paātrināt, iesējot seno pļavu sugas. Tā nevar uzreiz radīt senai pļavai līdzvērtīgu, taču pļavas atjaunošanos paātrināt var. Katrs atjaunots zālājs ar laiku kļūst par sēklu avotu (donoru) citām teritorijām, tā sametinot kopā pārtrūkušos ķēdes posmus.
Dabisko pļavu augu sēšana ir viena no metodēm, ko izmanto sugu daudzveidības atjaunošanā. Tā nav universāls risinājums, taču prase liecina, ka šī metode strādā. Biežāk šī metode tiek ieteikta kā vēlama bijušajās aramzemēs un bijušajos kultivētajos zālājos, kur pļavu augu sēklu bankā vairs nav vai tie niecīgā daudzumā patvērušies tikai mežmalās un grāvmalās. Aizaugušos zālājos, kas nekad vai sen nav arti, pēc to atjaunošanas var cerēt uz sēklu banku – izcērtot krūmus un atjaunojot pļaušanu vai ganīšanu, dabisko zālāju augi parasti ierodas paši, lai arī sen tur nav redzēti. Tāpēc sēklu piesēja ne vienmēr ir vajadzīga. Daudz kas atkarīgs no apkārtnes ainavas. Ja blakus vai tuvumā ir dabiski (botāniski vērtīgi) zālāji un starp tiem pastāv savienojumi (upe, grāvis, ceļš, atvērts koridors starp zālājiem), sēšana parasti nav ļoti nepieciešama. Galvenais – ir vajadzīga regulāra mērenas intensitātes zālāja apsaimniekošana (pļaušana, ganīšana vai abi) un laiks. Ja zālājs ir izolēts, tuvumā nav citu zālāju (ir tikai aramzemes un/vai mežs) un tas ilgstoši arts un kultivēts, dabisko zālāju sugas tā arī var neatgriezties vai tas var prasīt ļoti ilgu laiku. Tāpat arī pilsētvidē, kur dabisko zālāju sugu tuvumā var nebūt, līdz ar to tām nav, no kurienes atceļoti, vismaz ne pietiekamā daudzumā. Tad dabisko pļavu sēklu ienese var palīdzēt.
Dabiska pļava – sauss zālājs kaļķainās augsnēs ar lielu augu sugu daudzveidību.
Šeit varam sāk šaubīties. Bet vai tad tāda sēklu sēšana ir dabiska? Vai tā mēs faktiski neveidojam cilvēka kontrolētu puķu dobi? Drīzāk nē. Mēs varam ienest un izplatīt zālājā vai bijušajā aramzemē, vai citā dabai atdodamā vietā ar gudru ziņu atlasītu sugu sēklas, atdot parādu un tālāk ļaut dabai regulēt, kurai no augu sugām būs dzīvot un iet plašumā un kuram vietas nepiemērotības vai citu iemeslu dēļ izzust. Tālāk cilvēka un lopu līdzdalība ir mērena traucējuma nodrošināšanā, bet augu sabiedrība veidosies pati. Tālākajā attīstībā varam cerēt arī uz kukaiņu pasaules daudzveidošanos, kas lielā mērā saistīts ar augiem. Vairāk kontroles ir dārzu zālājos, kur var veidot bioloģiski vērtīgas mazpļaviņas – tur gan pa daļai var kļūt par savvaļīgām "puķu dobēm". Bet arī tur tas atkarīgs no cilvēka un mēroga – cik saimnieks gribēs ļaut vaļu dabiskam procesam un ciktāl to kontrolēt un virzīt.
Dabisko zālāju augu sēklas nav vēlams vienkārši izkaisīt zālājā, mauriņā vai kur citur, un pieņemt, ka nu ir gatavs. Nē, nav gatavs. Dabisko zālāju sēklu ienese Jūsu teritorijā prasa rūpīgu darbu gan pirms sēklu iesēšanas – augsnes sagatavošanu, sēšanu un piedomāšanu. Tas prasa arī turpmāku zālāja apsaimniekošanu – pļaujot un savācot sienu vai noganot, vai kombinējot abus apsaimniekošanas veidus. Tas prasa iedziļināšanos un līdzi dzīvošanu. Nav ne viena pareiza padoma, ne viena pareiza datuma, kad pļaut. Turklāt mainās klimats – arī šeit nāksies un jau ir jāsāk pielāgoties. Iespējams, pļaušanas laiks būs arvien agrāks. Iespējams, vasaras pirmā puse arvien biežāk būs sausa un lielākā siena raža būs jāvāc atālā vasaras otrajā pusē, pļaujot otreiz. Iespējams, arvien biežāk vasarā būs plūdi. Ari zālāji un to apsaimniekotāji arvien biežāk būs spiesti meklēt jaunus risinājumus.
Pēdējos gados arvien vairāk modē ir "puķu pļavas", "ekopļavas" un vēl citos vārdos saukti koši ziedošu augu maisījumi. Visbiežāk tie ir no citām valstīm importēti dažādu, lielākoties Latvijai neraksturīgu krāšņi ziedošu viengadīgu un daudzgadīgu augu maisījumi – mākslīgi kopā saliktas augu kombinācijas, kas, ja pareizi sagatavo augsni, var jauki izskatīties un piesaistīt apputeksnētājus, taču tās nav pļavas. Tie ir koši ziedošu augu maisījumi, kādi dabā nepastāv, un to mūžs ir īss. Skaistā ziedēšana parasti ilgst vienu vai divus gadus, jo daļa augu ir viengadīgas un daudzgadīgas tīrumu nezāles, kas veģetācijas attīstības gaitā zaudē konkurencē daudzgadīgajiem augiem un izzūd. Ja gribat ziedošu pļavu ilgtermiņā, kas ar laiku kļūs līdzvērtīga dabiskam zālājam, ir vērts ieguldīt un piestrādāt ilgtermiņā. Neizmantojiet "puķu pļavu" maisījumus dabisko zālāju biotopu atjaunošanā!
"Puķu pļava" – sēts dažādu viengadīgu un daudzgadīgu vietējo un svešzemju augu mistrojums.
Dabisko zālāju vai tam līdzīgu zālāju nevar iegūt ātri. Tas ir ilgtermiņa ieguldīgums un attiecīgi prasa arī pacietību un laiku. Ja neesat drošs, ka varat atvēlēt vietu pļavai ilgtermiņā un varbūt sadomāsiet tur pēc dažiem gadiem stādīt vai sēt ko citu, kaut ko būvēt vai citādi pārveidot zemi, tad dabisko pļavu augu sēšana šajā vietā nav laba doma. Sēt dabisko zālāju ir tāpat, kā stādīt koku – nestādīsim taču ozolu vai liepu uz pāris gadiem.
Iesējot dabisko zālāju sēklas pareizi sagatavotā vietā, rezultāts nebūs skaisti ziedoša pļava ne pirmajā, ne otrajā gadā. Būs vēlākajos gados, toties, pareizi apsaimniekojot, sugu daudzveidība palielināsies, augi nostabilizēties, turpināsies un ies plašumā. Tā kā tas notiek dabā. Īstās dabiskās senās pļavas ir veidojušās daudzos gadu desmitos un pat gadu simtos – tātad mēs tās nevaram ne atjaunot, ne no jauna izveidot pāris gadu laikā. Tomēr, kā rāda izmēģinājumi Latvija, apmēram piecos un vairāk gadu laikā gan varam cerēt jau uz acīmredzamu sugu daudzveidības uzlabošanos un zālāja dabiskuma pakāpes pieaugumu. Būtisks iemesls ir tāds, ka dabisko zālāju sēklu maisījumos tiek veidotas kombinācijas, kas atdarina dabā pastāvošas augu sabiedrības, izmantojot zināšanas par augu ekoloģiju, sugu sabiedrībām un dzīves stratēģijām. Šīs augu sabiedrības neder un nesanāks visos apstākļos, tāpēc ir svarīgi sugu sastāvu pielāgot Jūsu vietas apstākļiem. Ja Jūsu platība ir sausa un smilšaina, visticamāk, derēs smiltāju zālāju atdarinošs pļavu sēklu maisījums. Ja vieta ir mēreni mitra un mēreni auglīga, jālūkojas pēc šādiem apstākļiem pielāgota sēklu maisījuma. Zālāja augu sugu sastāvs ar laiku daudzveidojas arī nesētās vietās, taču tas notiek lēnāk. Intensīvas lauksaimniecības apvidos sugu ienākšana ļoti lēna un var nenotikt (trūkst sēklu avotu).
Ļoti svarīgi saprast, ka ne tikai jāiesēj, bet galvenais – pareizi jāapsaimnieko! Nedrīkst atstāt nopļauto zāli, nedrīkst smalcināt (mulčēt) un atstāt uz vietas, jo tas ar laiku un pat diezgan ātri pārbagātina augsni, un tā kļūst vairumam dabisko pļavu augu nepiemērota. Ir japļauj, taču ne pārmērīgi bieži. Ko tas nozīmē? Ļaujiet augiem vismaz vienreiz vasarā uzziedēt un vismaz daļā no platības, vēlams visā platībā vai vairākās nepļautās "salās" nogatavināt sēklas. Platību var arī noganīt – tāpat kā bioloģiski vērtīgo zālāju apsaimniekošanā, ievērojot mērenu ganīšanas slodzi un intensitāti – tā, lai augi vismaz daļā ganību tiek līdz ziedēšanai.